Labrīt šajā ex jaukajā rītā. Esmu ticis pie retas brīvdienas un pie retas vēlmes padalīties ar to, kas notiek manā galvā. Vispār, pēdējais laiks tāds skarbi-saldi-patīkams. Kad ir konkrēti mērķi, tad arī viss apkārtējais liekas tāds spilgtāks, krāsaināks...
Bet... Vienmēr jau kādai karotei darvas tajā medus mucā ir jātiek (vai otrādi).
Atkal ir zaudēts viens sens un dārgs kontakts. Jā.
Kārtējo reizi nonāku pie secinājuma (kas norāda, ka no kļūdām mācos ļoti švaki), ka pietiek pret cilvēku izturēties izteikti labi un jauki, lai ātri vien tas tiktu uztverts, kā atļauja kāpt uz nerviem un galvas. Lai gan mana pacietība ir (bija?) ļoti ilgstoša un spēcīga, pēdējā laika divi notikumi ir pierādījuši, ka tā ne tuvu nav bezgalīga. So, chill. Es ņemu pauzi.
Veiksmes jums.
