Jā, laikam jau beidzot arī dabā pienāk pavasaris. Manā galvā tas jau ir visnotaļ sen. Kas tad noticis pa šo laiku, kurā nespēju pieķerties klāt blogiem? Darbs, darbs, darbs... Liekas, ka pēdējais pusgads gandrīz nav dzīvots. Maz ko atcerēties, salīdzinoši daudz, ko gribētu aizmirst. Bet nevar. Pats jau sev neļauju. Vispār uznākusi ikgadējā pavasara sentimentalitāte, uzņēmība un ticība dzīvei mijās ar bezcerību un dusmām, garastāvoklis, laikam jau, mainīgāks nekā jebkad agrāk. Nevaru vien sagaidīt eirostopējienu... Atkal uz brīdi izrauties no vietējiem mēsliem. Cilvēki man apkārt kļūst laimīgāki un laimīgāki. Brīžiem pat skauž. Bet ko es? Es neko. Strādāju un dzeru, dzeru un strādāju. Apnicis. Labi, ka stopējamā sezona un atvaļinājums jau tuvu.
Pietiks par negatīvo. Saule spīd un silda. Pirmie putniņi no rītiem jau traucē gulēt. Daba mostas, laiks mosties arī man!
Lai alus upes plūst,
Lai notekūdeņi žūst,
Lai visiem mums ir prieks,
Lai grūtības ir nieks!
Braucu pakaļ lielajam piķim un tad pa veikaliem. Bučas. ;D
