,

Vislabākajās komunikācijās vienmēr ir visvairāk komplikāciju. Tas tāds jau sens secinājums. Vakardiena beidzās ar visai traģiskiem notikumiem, kuru rezultātā mans sirdsmiers ir sačakarēts uz sazin cik ilgu laiku. Bet ko nu par to. Apkopojot visu, kas pēdējā pusotra gada laikā man ir sakritis uz galvas, esmu nolēmis mēģināt atgriezties pie ''don't-give-a-fuck appearance'', kuru atmetu divarpus gadus atpakaļ. Tā tomēr bija vieglāk. :)

Žēl, ka tā sanāca, žēl. Sasodīts. Tiešām atvainošanos jūtos parādā, kaut gan ne viens es pie vainas. Bet nav jau jāmeklē vainīgos...  So, uz [diez vai] redzēšanos. Lai mums veicas. Nodod sveicienus širmovikam un pasaki, ka manu ardesi var dabūt jebkurā laikā ;)

Emocija miermīlīgi izgāzta, drīz gulēt un tad 3dienniekā. Un lai sarga visi svētie, ja kāds iekš Sutas Balss man izdomās pist prātu!

Rok-vecmāmiņas!

Vakardiena bija tāda, kā bija. Atgadījos SKAbenē (cik pārsteidzoši ne?) un vienu alu, kurš, protams, izvērtās par vairākiem (vēl lielāks pārsteigums, ne? :D). Bija daudz interesantu sarunu par Gruziju un citām ārvalstīm - aktuāla tēma man. Bet ne par to šis stāsts...
Lai Maija galīgi neizkāmētu, paklausīju viņas lūgumam un devos uz Billiju pakaļ pēc paskata diezgan gardai paikai. Kamēr notika ēdiena ražošanas process, sēdēju pie letes un runājos ar jauko bārmenīti par skiniem, pasākumiem un citām jaukām un nejaukām lietām. Bez alus. Daļēji tādēļ, ka alus netecēja - visai īslaicīgas tehniskas problēmas tipa. Par ko bija diezgan sašutušas divas tiko ienākošas pensijas vecuma ārzemnieces. Par ko savukārt es biju diezgan pārsteigts, jo... Ko pie visiem svētajiem un ķeceriem babuļkas meklē rokbārā, pie tam gribot dzert alu?! Šāds neparasts fakts, protams, atmodināja manu pārmērīgo interesi par visu neikdienišķo un es iesaistījos sarunā. Knapi paspēju noskaidrot, ka babuškas ir no tautās daudz pieminētās Stokholmas un, ka viņas cerēja pirmdienā Billijā atrast aktivitāti, kad Maijas brokastis (vakarā) bija gatavas. Nācās vien pārtraukt tiko sākušos sarunu un nest (cenšoties panākt, lai lietū neizmirkst) Maijai kaut kādas pankūkas ar sieru pa virsu. Žēl, protams, bet neko darīt. SKAbenē jau mani gaidīja auksts alus un sarunas par svešzemēm. Itkā forši, bet mans saprāts bija ieciklējies uz rok-vecmāmiņām. Tālāk viss notika kā paredzams, ja lietās iesaistos es. Izdzēris alu SKAbenē, upurēju iespēju aizbraukt mājās ar autobusu, lai dotos uzmeklēt savas intereses izraisītājas. Kāda veiksme - Billijā bija sācis tecēt alus un dārgās vieses nebija spējušas izkustēties. Sweet. Paņēmu alu un diezgan uzkrītoši apsēdos netālu, kas pāris sekužu laikā izraisīja piedāvājumu sēdēt kopā. Momentā tika slavētas manas Ingliš zināšanas, arī mani pašu vecmāmiņas turpināja pārsteigt... Lok alu (gan no 0,3 glāzēm) kā negudras, lieliski runā angliski (šai vecuma grupai netipiski), klausās rokmūziku, vienā no šamējām pat izaudzinājusi dēlu - rokmūziķi, braukā pa Eiropas festiem (!!!!!) un vēl aicina mani ciemos uz Stokholmu :D Es jau labprāt, bet laipni paskaidroju, ka mana rocība dārgo Sweden neizturētu. A žēl... Pēc izskata vecākā no viņām pa to laiku smagi nopūšas un kautrīgi un neuzkrītoši uzliek savu roku uz manas un teic: You are a really beautifull young man... So sad that I'm not about 40 years younger... Varbūt necitēju precīzi, bet ideja skaidra. Tā kā 60+ gadīgas miesas (pat naudīgas) nav gluži manā gaumē, mana reakcija bija laipni noraidoša, kas arī momentā tika pieņemts. Par laimi. Bārmene aiz letes ar jau sparīgi ķiķināja skatoties uz mums :D Maybe sarunas ar dzirdēja. Pēc apmēram stundas sēdēšanas ar trīspusēju nožēlu atvadījāmies. Pavadīju šamējās līdz Monte Kristo un devos uz tramvaju, kurš kā izrādās bija jāgaida. Viss beidzās ar to, ka tramvaju nokavēju, jo biju aizskrējis līdz SKAbenei. Rezultāts - braucu ar trolejbusu līdz parkam un tālāk devos ar kājām ietinies no SKAbenes palienētā sedziņā. Bet tas jau cits stāsts.