Laiks..

...kad ļauju sevi čakarēt iet uz beigām.
Labrīt ļaudis. Man te mazliet sakrājies, bet centīšos pārāk gari neizplūst.

Nu tā. No JEBKURA cilvēka [it sevišķi no tiem, kas kādreiz bija mani tuvākie cilvēki], es PIEPRASU vismaz tādas pieklājības normas, kā apsveicināšanās, atvadīšanās, ierašanās norunātajā laikā, vēlams arī kaut nelielas intereses izrādīšana. Nav tak nemaz tik daudz, vei ne? Bet man te ir parādījušies daži [divi?] itkā ļoti tuvi [agrāk?] cilvēki, kuriem laikam ir sveša šāda elementāra pieklājība. Wtf? Varētu jau parunāt arī par vienkāršu respektēšanu garastāvokļa nečakarēšanas nolūkos. Jo brīžiem liekas, ka apzināti tiek darīts viss pretēji saprātīgajam, liekas ka ar tikpat apzinātu mērķi mani sadusmot. Cerams, ka neizdosies, bet liekas, ka jau pamazām iet uz to pusi. Bet es, kā zināms, niknumā esmu ļoti riebīgs un varu sastrādāt lietas, kuras pat pats pēc tam varu nožēlot. Vispār man pat rodas profesionālā interese, cik zemu šie cilvēki vēl var krist. Bet nu to es redzēšu kaut vai piespiedu kārtā. Da i arī izvairīties no šī skata netaisos. Nav manā dabā. Ceru tikai pats nenolaisties līdz tādam līmenim. Varētu jau risināt šīs problēmas privātā veidā, bet tā kā daudzkārtīgi ir mēģināts un rezultāta nav, tad man ir zudusi jebkāda ticība jums [abiem?].

Zinu, ka mazliet nesakarīgi sanāca, bet uz samērā svaigām emocijām, tas nav nekas pārsteidzošs.

Visu labu, dzerat alu un čau ;)

Atklātība / Apčakarēšana?

Ieraksts divās daļās.

Vakar atkal sanāca aizsēdēties pie alus kausa[iem]. Itkā nekas labs, bet arī nekas slikts. arī tas,, ka man uznāca atklātības lēkme nav nekas slikts. Bet kas ir skumji? Agrāk es šajā ziņā biju tieši tāds pats kā vairums sūdbambuļu, kas vai nu vispār nespēj atklāties, vai arī spēj, bet tikai pēc laba daudzuma alkohola. Ar laiku es iemācījos būt gandrīz 100% atklāts. Protams ne bez palīdzības, bet tomēr. Sāk palikt bail, ka kļūstu atkal piederīgs šai sugai, kam nav ne spēka ne drosmes paskatīties acīs un pateikt visu labo, nepareizo vai arī slikto, lai kādi tie mēsli arī nebūtu. Nožēlojami. Šodien/šovakar man bija pāris telefona sarunas, viena no kurām bija ar nodomu pateikt šo to acīs. Un kā jūs domājiet, man tas izdevās? Ne sūda. Līdz ar pirmo nolādēto mana aizvēsturiskā telefona pīkstienu mana apņēmība sāka pagaist. Un kad atskalnēja labi pazīstamais ''Jā?'', tad es jau klusībā sev jautāju ''What the fuck am I doing?'' . Tā nu k-kādas pieklājības frāzes izpirdu no savām iedragātajām smadzenēm un ''Davaj čau''.

Tā nu sanāk, ka mani dzīvokļa meklējumi maina formu. Tā kā mani potenciālie dzīvokļa biedri mani pamet viens pēc otra, tad tagad meklēju istabiņu pie cilvēkiem, kas spēs paciest manu skaļo dzīvesveidu, vai arī - ko es arī tiešām gribētu - mazu vienistabas dzīvoklīti par ciešamu cenu. Vispār man tomēr liekas nepareizi, ka es esmu palaidis garām nu ahujenna labus piedāvājumus, jo jāmeklē jau bija priekš 3-4 cilvēkiem, attiecīgu izmēru dzīvoklis. Bet ar pāris dienu intervālu, divi potenciālie biedri wnk pasaka, ka ir pārdomājuši, maķ vašu!

Protams neiešu es par to cepties un veiksmi jums ;)

Nakts

Ņemot vērā, ka šodien atkal sanāca mazliet vairāk padomāt par dzīvi, un attiecīgi protams iekulties skumjā noskaņojumā, radās ideja sarakstīt kādu daļu materiāla Dzejas Zvejai. A vot huju! Nesaprotu, kas atkal notiek. Kāda popandosa pēc man atkal ir radošais apsīkums. Itkā dzīve ir atkal pieņēmusi normālus apveidus, arī patīkamu [un ne tik patīkamu] emociju pēdējā laikā ir bijis daudz. Bet nu nenāk man pa rindiņām tās emocijas šonakt. Tieši tādēļ arī tagad te drukāju, jo neskatoties uz to, ka nesanāk, rakstīt gribās pēc velna! Ja šitā turpināsies, tad iespējams nāksies pēdējā brīdī atsaukt savu dalību no Zvejas. Vienkārši nekas neiet uz priekšu. Vispār dzīvē arī kaut kāds STOP. Ja neskaitas pāris jaunas idejas [apšaubāmas kvalitātes] un apņemšanās [grūti realizējamas], viss ir atkal iegājis rutīnā. Un vispār tā kā ''pārlekt pāri savai dirsai'' nekad nav bijis tas, ko mēģinu darīt. Laikam pamēģināšu, jo tad vismaz garlaicīgi jau nu točna nebūs :D

Njā, pat te man nekas sakarīgs nerakstās. Noskatīšos vēl kācu Californication epizodi un mēģināšu pagulēt. Iespējams.

K. Čā.

Vecrīga

Nu jā. Vakar teātra apmeklējums panāca to, ka atpakaļceļā iestrēgu iekš Ļeņingrad. Mistiskā kārtā bija izgaisis jebkāds pozitīvisms. Tāpēc laikam arī alus plūdi nebija laicīgi apturami un mājās sanāca doties vien nakts vidū. Bet vispār pēc sestdienas jāmet aktīvā ballēšanās pie malas. Nepatīk tomēr tā sajūta, ka lieki čakarēju prātu. Sev un ne tikai. Sūdi veiksmīgi sataisīti, kā saka. Plus vēl ar dzīvokli ar skaidrības vēl nav, a cilvēki ta uz mani paļaujas. Paši gan, sliņķi, neko izskatās ka īsti nedara. Fuj mani biedri :D

Ok, pietiek man te izpausties.

'Hmmm.

Es varētu jums pastāstīt kā traks skins man nesen iedauzīja degunu, bet nē.... Es labāk parunāšu par acīm. Runā, ka acis esot dvēseles spogulis. Pats tam ticu un ceru, ka tā ir. Tas man aiztaupītu liekas pūles :D Viena no retajām reizēm, kad es tiešām gribētu, lai manas acis izpauž to, ko es domāju. Bet tā kā es parasti esmu stipri noslēgts cilvēks, šaubos, ka tas tā notiks.So be it, un redzēsim.

C'ya bērni ;)

Sākums.

Pirmais posts šajā brīnišķajā izgāztuvē. Tādēļ jāsāk ar kaut ko vismaz daudzmaz pozitīvu vai ne?
Un kas mums tāds pozitīvs ir? Jauns gads, jaunas cerības. Vispār man jau pašam šis gads jau ir nesis lielas izmaiņas dzīvē. Atteicos no darba (muļķis ne, šajos laikos :D ), meklēju jaunu mājvietu kopā ar baru traku cilvēku. Vairāk fiziska un emocionāla prieks, sakārtotāka iekšējā pasaule, bla bla bla.
Jums jau apnika? Nu man diļi pajāt, bet... Man jau pašam mazliet piegriezās šitās tukšības jums klārēt. Tāpēc pievērsīsimies tēmai ''Kādēļ vecs telefons ir labāks nekā jauns''. Te nu bija. 1. janvāra rītā, kā jau vairums nodzērušās tautas, devos māju virzienā. Ne gluži piedzēries, bet nu arī ne gluži stabils (impossiBĻE). Kā nu gadījies, kā ne - ņēmu un atslēdzos savā mīļajā 10. tramvajā. Da nekas neparasts. Tikai pamodos es no tā, ka man apkārt urāls x3 un k-ko sāk betonēt. Nepateikšu gluži ko, jo mani visai maz interesēja, ko šie man tur čakarē prātu, bet gan kā lai nesāpīgāk tiek ārā no šīs gandrīz katram latvju bāleliņam zināmās situācijas. Protams, ar šiem dzīvniekiem nekas neiet gludi un viegli. Sašņorēja mani aiz drediem un aizvilka uz tuvējiem krūmiem gopīt. Un tur nu viņiem sanāca megafail, jo manu Nokia 3310 pat vipagrimušākais tās kultūras atkritums neņems. Izkratīja beigtos tarakānus no mana maka, kurš liekas ir vecāks par mani, pamatīgi nočortojās un aizpisa taisni. Tā viņiem arī vajag, hell yeah!

Paldies par uzmanību. Buenos nočēēēs!