...kad ļauju sevi čakarēt iet uz beigām.
Labrīt ļaudis. Man te mazliet sakrājies, bet centīšos pārāk gari neizplūst.
Nu tā. No JEBKURA cilvēka [it sevišķi no tiem, kas kādreiz bija mani tuvākie cilvēki], es PIEPRASU vismaz tādas pieklājības normas, kā apsveicināšanās, atvadīšanās, ierašanās norunātajā laikā, vēlams arī kaut nelielas intereses izrādīšana. Nav tak nemaz tik daudz, vei ne? Bet man te ir parādījušies daži [divi?] itkā ļoti tuvi [agrāk?] cilvēki, kuriem laikam ir sveša šāda elementāra pieklājība. Wtf? Varētu jau parunāt arī par vienkāršu respektēšanu garastāvokļa nečakarēšanas nolūkos. Jo brīžiem liekas, ka apzināti tiek darīts viss pretēji saprātīgajam, liekas ka ar tikpat apzinātu mērķi mani sadusmot. Cerams, ka neizdosies, bet liekas, ka jau pamazām iet uz to pusi. Bet es, kā zināms, niknumā esmu ļoti riebīgs un varu sastrādāt lietas, kuras pat pats pēc tam varu nožēlot. Vispār man pat rodas profesionālā interese, cik zemu šie cilvēki vēl var krist. Bet nu to es redzēšu kaut vai piespiedu kārtā. Da i arī izvairīties no šī skata netaisos. Nav manā dabā. Ceru tikai pats nenolaisties līdz tādam līmenim. Varētu jau risināt šīs problēmas privātā veidā, bet tā kā daudzkārtīgi ir mēģināts un rezultāta nav, tad man ir zudusi jebkāda ticība jums [abiem?].
Zinu, ka mazliet nesakarīgi sanāca, bet uz samērā svaigām emocijām, tas nav nekas pārsteidzošs.
Visu labu, dzerat alu un čau ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru