Ieraksts divās daļās.
Vakar atkal sanāca aizsēdēties pie alus kausa[iem]. Itkā nekas labs, bet arī nekas slikts. arī tas,, ka man uznāca atklātības lēkme nav nekas slikts. Bet kas ir skumji? Agrāk es šajā ziņā biju tieši tāds pats kā vairums sūdbambuļu, kas vai nu vispār nespēj atklāties, vai arī spēj, bet tikai pēc laba daudzuma alkohola. Ar laiku es iemācījos būt gandrīz 100% atklāts. Protams ne bez palīdzības, bet tomēr. Sāk palikt bail, ka kļūstu atkal piederīgs šai sugai, kam nav ne spēka ne drosmes paskatīties acīs un pateikt visu labo, nepareizo vai arī slikto, lai kādi tie mēsli arī nebūtu. Nožēlojami. Šodien/šovakar man bija pāris telefona sarunas, viena no kurām bija ar nodomu pateikt šo to acīs. Un kā jūs domājiet, man tas izdevās? Ne sūda. Līdz ar pirmo nolādēto mana aizvēsturiskā telefona pīkstienu mana apņēmība sāka pagaist. Un kad atskalnēja labi pazīstamais ''Jā?'', tad es jau klusībā sev jautāju ''What the fuck am I doing?'' . Tā nu k-kādas pieklājības frāzes izpirdu no savām iedragātajām smadzenēm un ''Davaj čau''.
Tā nu sanāk, ka mani dzīvokļa meklējumi maina formu. Tā kā mani potenciālie dzīvokļa biedri mani pamet viens pēc otra, tad tagad meklēju istabiņu pie cilvēkiem, kas spēs paciest manu skaļo dzīvesveidu, vai arī - ko es arī tiešām gribētu - mazu vienistabas dzīvoklīti par ciešamu cenu. Vispār man tomēr liekas nepareizi, ka es esmu palaidis garām nu ahujenna labus piedāvājumus, jo jāmeklē jau bija priekš 3-4 cilvēkiem, attiecīgu izmēru dzīvoklis. Bet ar pāris dienu intervālu, divi potenciālie biedri wnk pasaka, ka ir pārdomājuši, maķ vašu!
Protams neiešu es par to cepties un veiksmi jums ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru