To Do List

Vasarai+septembrim!

(sagataves variants - tiks papildināts, ja ne šeit, tad manā galvā)

PASĀKUMI (minimums):
Fear Factory @ MP
Kilkim Žaibu
Hard Rock Laager
Brutal Assault

CITAS LIETAS:

Piedzerties pa latviskam.
LV - if you know what i mean. :D
Iedzert peļķi tādā pašā kompānijā, kā 2 gadus atpakaļ.
Nakts pastaiga pa jūrmalu divatā.
Aizstopēt uz Brenguļiem.
Picas, picas, picas!
Tikt galā ar vismaz 70% no pasākuma.
Pilsēta, kurā piedzimst vējš!
Publicēt veltījumu [divus?].
Nabaklab, Rūsa, Ala.
Cēsis!
Attīrīt ''savas vietas'' no atkritumiem.
Atrast darbu. Labu.
Satikt ciemiņus no ārvalstīm.



Un protams turēt attieksmi. Visu laiku, neatkarīgi no apstākļiem.

+vēl dažas lietas, kuras nedrīkst publicēt, lai nerastos pārpratumi. :D

Dzimtene sauc!

''Mirrors sideways
Who cares what's behind
Just like always
Still your passenger''
(c) Deftones - Passanger

Tas tāds offtopic.
Sveiki, mani dārgie. Kopš esmu svešumā, daudz esmu vērojis cilvēkus. Jau sākot ar celtniecības brigādi Brno. Domāju par tiem, kuri šādi nodzīvo daudzus gadus. Braukājot no viena darba uz citu. Bez ģimenes, bez draugiem. Brno laikā nonācu pie secinājuma, ka šiem ļaudīm, laikam jau brigāde aizstāj gan ģimeni gan draugus. Izpalīdzība, atbalsts. Nedaudzu stundu laikā, esmu ticis pieņemts kā savējais, starp ukraiņiem, bulgāriem... Itkā jau patīkami, bet... Nav šāda dzīve domāta man. Un es tiešām jūtu līdzi visiem tiem, kuri tā dzīvo. Sajūta tāda, itkā kaut kas no dzīves būtu vienkārši izrauts. Bez normālas pajumtes, bez ciešiem draugiem. Nu nevar!

Ar pieredzi. Un ilgām pēc dzimtenes.
-Vilcēns.

Gremde!

Tā nu sanācis, ka pēdējās dienas jūtos dīvaini. Pēdējam laikam dīvaini. Tad nu pat iedvesma mani atkal piemeklēja. Mazs veltījums senajiem ceļa putekļiem:

Saule, svaigas zāles smarža,
Debesis zvaigžņu pilnas,
Putojoša alus garša,
Fragments kā no filmas.

Pamesta ceļa putekļi
Senu smaržu uzjundīs,
Izdzisušie gaismekļi
Ceļu man parādīs.

Dabiskais līdzsvars atjaunots,
Liktens acīs smej,
Mirklis laimes atkarots,
Lec, dejo un skrej.

Atkal izstiepta roka,
Nav vairs kā laikos senos,
Stīva, kā no koka,
Kas atturēs, ko vainos?

Sapnis, pļava, zaļa zāle,
Rīts atņems to
Skatiens putekļos bālē,
Aizslīd tālē nemanot.

Nekas īpašs, bet man nozīmīgs. Btw, bieži atceros sarunu par manu pašvērtējumu. Meklēju, kur tas bija pazudis. Meklēju gan bāros, gan koncertos, plāvās, pudeles dibenā, pat teātrī meklēju! Nu ne smakas. Beigu beigās izrādās, ka pašvērtējums bija emigrējis uz Čehiju un mani te gaidīja. Welcome back, Pāšvērtējums!

Cienu. Saprotu. Atbalstu.
-Vilcēns

Monologs.

Sveicināts, mans dārgais draugs. Sen neesmu tevi uzrunājis. Ceru, ka ilgi arī neuzrunāšu. Ja agrāk es tev jutu līdzi, tad ar laiku es sapratu, ka tu to visu esi pelnījis. Tu esi staigājoša neveiksme, kas aiz sāpēm par to, ka esi sapisis sev dzīvi, maitā to arī citiem. Vai arī aiz cerības, ka jutīsies labāk uz citu rēķina. Neies cauri. Tavai muļķīgajai baumošanai un diršanai tāpat neviens vairs netic. Ja nu vienīgi tādi paši gnīdas, kā tu. Bet, ja godīgi, otru tādu neesmu redzējis. Kad tu pēdējo reizi pateici kaut ko patiesu? Neatceries? Nebrīnos! Gandrīz jau gribēju novēlēt tev veiksmi, bet tu jau neesi to pelnījis. Tu noteikti gribi man pajautāt vai es tevi ienīstu. Nē, ne mazākajā mērā. Naids ir pārāk spēcīga emocija, lai to tērētu uz tādām niecībām kā tu ;) Gribi vēl kaut ko pajautāt? Nemaz nemēģini - neatbildēšu. Viss ko tev ir jāzin ir šeit. Jā, es pat vairs neesmu dusmīgs. Nav jau par ko. Tu jau tikai sevi nostādi par apsmieklu. Man tava muldēšana, zināmā mērā, atvēra acis. Vienmēr esmu domājis, vai līdz tavai saprašanai ir aizgājuši iemesi, kādēļ [gandrīz?] visi no tevis ir novērsušies. Bet arī tas mani neuztrauc. Tu zaudēji. Un zaudēsi vienmēr. Bučas.

Vilcēns

P.S. Ieraksts ir tapis pēc dziļām pārdomām vairāku darbadienu laikā. Noskaņojums man nav dusmīgs, bet vienkārši skarbs. Pozitīvā nozīmē. Pārmetumus par šo ierakstu netaisos uzklausīt, jo publicēt manu viedokli [vai faktus] blogā ir manas brīvas tiesības. Paldies.

BFF

''[2012.04.26. 23:42:49] ***: draugi uz muuzhu?''

Šis teksts skype netieši mani pamudināja uz šo ierakstu.
Šis nav depresīvs ieraksts. Man ir reti labs garastāvoklis un jūra domu atklāsmju.

Ikviens no mums taču kaut reizi ir kādam solījis mūžīgu draudzību. Vai arī pats saņēmis šādu solījumu. Vain ne? Bet vai tas vispār ir iespējams? Teikšu, ka nē. Cilvēka dzīve tomēr ir pārāk gara un mainīga. Mainās dzīvesvieta, darbs, viedokļi, intereses, apkārtējā vide, tātad arī domubiedri un draugi. Vai ir iespējama mūžīga uzticēšanās un sapratne? Arī ne! Katram tomēr pirmajā vietā būs savas intereses un vēlmes. Un agrāk vai vēlāk savtīgās intereses vai kāds iedomāts apvainojums ņems virsroku. Vai kāds skauģis vai nelabvēlis pieliks savu roku.
Tas, kurš solīja palīdzību, negribēs palīdzēt un pildīt pat visvienkāršākos lūgumus. Tas, kurš solīja mūžīgu atbalstu - novērsīsies. Uzticības persona nodos.

Vai es tāpēc ieteikšu noliegt jums draudzību? Noteikti nē. Izbaudiet. IZBAUDIET, kamēr draudzība ir. Ceriet, ka tā tomēr būs mūžīga. Tas ir ceļš uz vismaz mirklīgu laimi. Jo viens tu neesi nekas.

-Ar cieņu, jūsu [pagaidām] draugs -Vilcēns

In Memory.1.

Pamodos agri. Ir trīs brīvas stundas un čupa ar atmiņām un emocijām. Tā nu šorīt manā galvā ir tāds jauks pasākums kā 2009. gada Sutas Balss.
Dažas dienas klusa prieka un iekšēja miera, patiesas laimes. Ietinies apmetnī, nosalis, lēni sūcot alu. Guļot zālē un skatoties zvaigznēs. Romantika? Ne vella. Kaut kas patiesāks un dziļāks. Īsta draudzība. Nekas un nekad nebūs labāks un skaistāks par sirdsmieru pie dabas ar tuvākajiem cilvēkiem apkārt. Dalīšanās visā un [gandrīz] ar visiem. Jautrība un atbalsts. Jaunības trakums. Tā lieliskā sajūta, ka visa pasaule ir pie kājām un jūra nesniedzas pat līdz ceļiem. Nekad neiztrūkstošā šoseju iekarošana pirms un pēc. Tā lēni un mierīgi. Viens no pasākumiem, kuriem no sākuma līdz pašām beigām apkārt bija miers un laime. Viens no retajiem pasākumiem. Itkā tagad skumji, bet atceroties, es jūtos laimīgs. Kaut kas no tā visa ir zudis, bet...
... Es esmu bagāts, jo man ir atmiņas.

-Jūsu Vilcēns.

April, april!

Aprīlis beidzies. Vēsturiski emocijām visbagātākais mēnesis... 22., 24., pavisam tiko arī nelāgi slavenais 28. ir garām. Arī to visu atcerēties un pa jaunam izdzīvot te, svešumā, laikam gan ir vieglāk. Protams, bija emociju uzplaiksnījumi, daži arī diezgan smagi. Visu vēl sarežģī tas, ka mītnesbiedrs ukrainis ir beztakta cilvēks, kuram galīgi nepielec, ka ir mirkļi, kad vajag turēties no manis patālāk. Tomēr turos salīdzinoši mierīgs - veselīga tomēr Čehijas vide manam saprātam un nervu sistēmai. Nu arī fiziski, bet tas tā, starp citu. Bet nav ko gremdēties pagātnē. Šis aprīlis man mūžīgi asociēsies ar atsvešinātības un pārdomu laiku. Turos labi, bet skumstu. Bieži. Esmu vīlies dažos, itkā labos draugos, kuriem laikam jau es svarīgs biju tikai tad, kad biju uz vietas. Protams smieklīgā kategorija - ballīšu parazīti... Iz tēmas - gribam ballīti, zvanam Vilcēnam. Vilcēnam nav ballītes (a.k.a. Vilcēns nav pieejams) - nu i nahuj tad viņš vajadzīgs :D Toties ir arī daži pilnīgri pretēji gadījumi. Pēkšņi cilvēki, ar kuriem ir bijis tikai virspusējs kontakts, mani atbalsta, uztraucās un interesējās. Nesaprotu kādā sakarā, bet tomēr tas ir tik patīkami. Sajūtos novērtētu un par to izsaku milzīgu pateicību, jo atbalsts ir tas, kas man šobrīd ir visvairāk vajadzīgs. PALDIES! Mazliet esmu pamainījis arī savu vērtību sistēmu, laikam arī vairāk kļuvis par materiālistu, par ko gan ceru, ka tikai uz šeit pavadāmo laiku. Apzinos vēlmes un mērķus. Apzinos riskus ko uzņemšos, kad atgriezīšos Latvijā. Un nebaidos. Vienkārši nedrīkstu raustīties. Man viss izdosies un tā tam jābūt.

Ar apņēmību, uzņēmību un ticību sev - jūsu Vilcēns.