Tā nu sanācis, ka pēdējās dienas jūtos dīvaini. Pēdējam laikam dīvaini. Tad nu pat iedvesma mani atkal piemeklēja. Mazs veltījums senajiem ceļa putekļiem:
Saule, svaigas zāles smarža,
Debesis zvaigžņu pilnas,
Putojoša alus garša,
Fragments kā no filmas.
Pamesta ceļa putekļi
Senu smaržu uzjundīs,
Izdzisušie gaismekļi
Ceļu man parādīs.
Dabiskais līdzsvars atjaunots,
Liktens acīs smej,
Mirklis laimes atkarots,
Lec, dejo un skrej.
Atkal izstiepta roka,
Nav vairs kā laikos senos,
Stīva, kā no koka,
Kas atturēs, ko vainos?
Sapnis, pļava, zaļa zāle,
Rīts atņems to
Skatiens putekļos bālē,
Aizslīd tālē nemanot.
Nekas īpašs, bet man nozīmīgs. Btw, bieži atceros sarunu par manu pašvērtējumu. Meklēju, kur tas bija pazudis. Meklēju gan bāros, gan koncertos, plāvās, pudeles dibenā, pat teātrī meklēju! Nu ne smakas. Beigu beigās izrādās, ka pašvērtējums bija emigrējis uz Čehiju un mani te gaidīja. Welcome back, Pāšvērtējums!
Cienu. Saprotu. Atbalstu.
-Vilcēns
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru