April, april!

Aprīlis beidzies. Vēsturiski emocijām visbagātākais mēnesis... 22., 24., pavisam tiko arī nelāgi slavenais 28. ir garām. Arī to visu atcerēties un pa jaunam izdzīvot te, svešumā, laikam gan ir vieglāk. Protams, bija emociju uzplaiksnījumi, daži arī diezgan smagi. Visu vēl sarežģī tas, ka mītnesbiedrs ukrainis ir beztakta cilvēks, kuram galīgi nepielec, ka ir mirkļi, kad vajag turēties no manis patālāk. Tomēr turos salīdzinoši mierīgs - veselīga tomēr Čehijas vide manam saprātam un nervu sistēmai. Nu arī fiziski, bet tas tā, starp citu. Bet nav ko gremdēties pagātnē. Šis aprīlis man mūžīgi asociēsies ar atsvešinātības un pārdomu laiku. Turos labi, bet skumstu. Bieži. Esmu vīlies dažos, itkā labos draugos, kuriem laikam jau es svarīgs biju tikai tad, kad biju uz vietas. Protams smieklīgā kategorija - ballīšu parazīti... Iz tēmas - gribam ballīti, zvanam Vilcēnam. Vilcēnam nav ballītes (a.k.a. Vilcēns nav pieejams) - nu i nahuj tad viņš vajadzīgs :D Toties ir arī daži pilnīgri pretēji gadījumi. Pēkšņi cilvēki, ar kuriem ir bijis tikai virspusējs kontakts, mani atbalsta, uztraucās un interesējās. Nesaprotu kādā sakarā, bet tomēr tas ir tik patīkami. Sajūtos novērtētu un par to izsaku milzīgu pateicību, jo atbalsts ir tas, kas man šobrīd ir visvairāk vajadzīgs. PALDIES! Mazliet esmu pamainījis arī savu vērtību sistēmu, laikam arī vairāk kļuvis par materiālistu, par ko gan ceru, ka tikai uz šeit pavadāmo laiku. Apzinos vēlmes un mērķus. Apzinos riskus ko uzņemšos, kad atgriezīšos Latvijā. Un nebaidos. Vienkārši nedrīkstu raustīties. Man viss izdosies un tā tam jābūt.

Ar apņēmību, uzņēmību un ticību sev - jūsu Vilcēns.