Sveicināts, mans dārgais draugs. Sen neesmu tevi uzrunājis. Ceru, ka ilgi arī neuzrunāšu. Ja agrāk es tev jutu līdzi, tad ar laiku es sapratu, ka tu to visu esi pelnījis. Tu esi staigājoša neveiksme, kas aiz sāpēm par to, ka esi sapisis sev dzīvi, maitā to arī citiem. Vai arī aiz cerības, ka jutīsies labāk uz citu rēķina. Neies cauri. Tavai muļķīgajai baumošanai un diršanai tāpat neviens vairs netic. Ja nu vienīgi tādi paši gnīdas, kā tu. Bet, ja godīgi, otru tādu neesmu redzējis. Kad tu pēdējo reizi pateici kaut ko patiesu? Neatceries? Nebrīnos! Gandrīz jau gribēju novēlēt tev veiksmi, bet tu jau neesi to pelnījis. Tu noteikti gribi man pajautāt vai es tevi ienīstu. Nē, ne mazākajā mērā. Naids ir pārāk spēcīga emocija, lai to tērētu uz tādām niecībām kā tu ;) Gribi vēl kaut ko pajautāt? Nemaz nemēģini - neatbildēšu. Viss ko tev ir jāzin ir šeit. Jā, es pat vairs neesmu dusmīgs. Nav jau par ko. Tu jau tikai sevi nostādi par apsmieklu. Man tava muldēšana, zināmā mērā, atvēra acis. Vienmēr esmu domājis, vai līdz tavai saprašanai ir aizgājuši iemesi, kādēļ [gandrīz?] visi no tevis ir novērsušies. Bet arī tas mani neuztrauc. Tu zaudēji. Un zaudēsi vienmēr. Bučas.
Vilcēns
P.S. Ieraksts ir tapis pēc dziļām pārdomām vairāku darbadienu laikā. Noskaņojums man nav dusmīgs, bet vienkārši skarbs. Pozitīvā nozīmē. Pārmetumus par šo ierakstu netaisos uzklausīt, jo publicēt manu viedokli [vai faktus] blogā ir manas brīvas tiesības. Paldies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru