Vai ne?

Labrīt šajā ex jaukajā rītā. Esmu ticis pie retas brīvdienas un pie retas vēlmes padalīties ar to, kas notiek manā galvā. Vispār, pēdējais laiks tāds skarbi-saldi-patīkams. Kad ir konkrēti mērķi, tad arī viss apkārtējais liekas tāds spilgtāks, krāsaināks...

Bet... Vienmēr jau kādai karotei darvas tajā medus mucā ir jātiek (vai otrādi).
Atkal ir zaudēts viens sens un dārgs kontakts. Jā.

Kārtējo reizi nonāku pie secinājuma (kas norāda, ka no kļūdām mācos ļoti švaki), ka pietiek pret cilvēku izturēties izteikti labi un jauki, lai ātri vien tas tiktu uztverts, kā atļauja kāpt uz nerviem un galvas. Lai gan mana pacietība ir (bija?) ļoti ilgstoša un spēcīga, pēdējā laika divi notikumi ir pierādījuši, ka tā ne tuvu nav bezgalīga. So, chill. Es ņemu pauzi.

Veiksmes jums.

,

Vislabākajās komunikācijās vienmēr ir visvairāk komplikāciju. Tas tāds jau sens secinājums. Vakardiena beidzās ar visai traģiskiem notikumiem, kuru rezultātā mans sirdsmiers ir sačakarēts uz sazin cik ilgu laiku. Bet ko nu par to. Apkopojot visu, kas pēdējā pusotra gada laikā man ir sakritis uz galvas, esmu nolēmis mēģināt atgriezties pie ''don't-give-a-fuck appearance'', kuru atmetu divarpus gadus atpakaļ. Tā tomēr bija vieglāk. :)

Žēl, ka tā sanāca, žēl. Sasodīts. Tiešām atvainošanos jūtos parādā, kaut gan ne viens es pie vainas. Bet nav jau jāmeklē vainīgos...  So, uz [diez vai] redzēšanos. Lai mums veicas. Nodod sveicienus širmovikam un pasaki, ka manu ardesi var dabūt jebkurā laikā ;)

Emocija miermīlīgi izgāzta, drīz gulēt un tad 3dienniekā. Un lai sarga visi svētie, ja kāds iekš Sutas Balss man izdomās pist prātu!

Rok-vecmāmiņas!

Vakardiena bija tāda, kā bija. Atgadījos SKAbenē (cik pārsteidzoši ne?) un vienu alu, kurš, protams, izvērtās par vairākiem (vēl lielāks pārsteigums, ne? :D). Bija daudz interesantu sarunu par Gruziju un citām ārvalstīm - aktuāla tēma man. Bet ne par to šis stāsts...
Lai Maija galīgi neizkāmētu, paklausīju viņas lūgumam un devos uz Billiju pakaļ pēc paskata diezgan gardai paikai. Kamēr notika ēdiena ražošanas process, sēdēju pie letes un runājos ar jauko bārmenīti par skiniem, pasākumiem un citām jaukām un nejaukām lietām. Bez alus. Daļēji tādēļ, ka alus netecēja - visai īslaicīgas tehniskas problēmas tipa. Par ko bija diezgan sašutušas divas tiko ienākošas pensijas vecuma ārzemnieces. Par ko savukārt es biju diezgan pārsteigts, jo... Ko pie visiem svētajiem un ķeceriem babuļkas meklē rokbārā, pie tam gribot dzert alu?! Šāds neparasts fakts, protams, atmodināja manu pārmērīgo interesi par visu neikdienišķo un es iesaistījos sarunā. Knapi paspēju noskaidrot, ka babuškas ir no tautās daudz pieminētās Stokholmas un, ka viņas cerēja pirmdienā Billijā atrast aktivitāti, kad Maijas brokastis (vakarā) bija gatavas. Nācās vien pārtraukt tiko sākušos sarunu un nest (cenšoties panākt, lai lietū neizmirkst) Maijai kaut kādas pankūkas ar sieru pa virsu. Žēl, protams, bet neko darīt. SKAbenē jau mani gaidīja auksts alus un sarunas par svešzemēm. Itkā forši, bet mans saprāts bija ieciklējies uz rok-vecmāmiņām. Tālāk viss notika kā paredzams, ja lietās iesaistos es. Izdzēris alu SKAbenē, upurēju iespēju aizbraukt mājās ar autobusu, lai dotos uzmeklēt savas intereses izraisītājas. Kāda veiksme - Billijā bija sācis tecēt alus un dārgās vieses nebija spējušas izkustēties. Sweet. Paņēmu alu un diezgan uzkrītoši apsēdos netālu, kas pāris sekužu laikā izraisīja piedāvājumu sēdēt kopā. Momentā tika slavētas manas Ingliš zināšanas, arī mani pašu vecmāmiņas turpināja pārsteigt... Lok alu (gan no 0,3 glāzēm) kā negudras, lieliski runā angliski (šai vecuma grupai netipiski), klausās rokmūziku, vienā no šamējām pat izaudzinājusi dēlu - rokmūziķi, braukā pa Eiropas festiem (!!!!!) un vēl aicina mani ciemos uz Stokholmu :D Es jau labprāt, bet laipni paskaidroju, ka mana rocība dārgo Sweden neizturētu. A žēl... Pēc izskata vecākā no viņām pa to laiku smagi nopūšas un kautrīgi un neuzkrītoši uzliek savu roku uz manas un teic: You are a really beautifull young man... So sad that I'm not about 40 years younger... Varbūt necitēju precīzi, bet ideja skaidra. Tā kā 60+ gadīgas miesas (pat naudīgas) nav gluži manā gaumē, mana reakcija bija laipni noraidoša, kas arī momentā tika pieņemts. Par laimi. Bārmene aiz letes ar jau sparīgi ķiķināja skatoties uz mums :D Maybe sarunas ar dzirdēja. Pēc apmēram stundas sēdēšanas ar trīspusēju nožēlu atvadījāmies. Pavadīju šamējās līdz Monte Kristo un devos uz tramvaju, kurš kā izrādās bija jāgaida. Viss beidzās ar to, ka tramvaju nokavēju, jo biju aizskrējis līdz SKAbenei. Rezultāts - braucu ar trolejbusu līdz parkam un tālāk devos ar kājām ietinies no SKAbenes palienētā sedziņā. Bet tas jau cits stāsts.

''Jāprot filtrēt ko saka''

Pilnīgi piekrītu šādam tekstam. Protams tik tālu, kamēr to nesaka cilvēks, kurš nefiltrē ne tikai ko saka, bet arī to, ko dara. Atgādinu: šis nav uzbrauciens, bet gan objektīvs (ar nelielu subjektīvisma piedevu, protams) secinājums.

Paturpināsim par filtrēšanu. Protams, katram no mums, gadās nefiltrēt gan darbības, gan izteicienus. Pats neesmu svēts. Bet... Labi zināms, dažiem tas notiek retāk, dažiem biežāk, dažiem gandrīz vienmēr. Kādēļ? Vai tā ir vieglprātība, vai smagas dzeršanas sekas, vai vienkāršs ideotisms, varbūt arī galīga [realitātes ziņā] pašvērtējuma trūkuma problēmas? Neiešu nevienam karināt klāt nevienu no šīm ''birkām'', jo nejau es varu kādu tiesāt - pašam ne mazums grēku aiz muguras :D Toties, neskatoties uz to, ka nevaru un negribu nevienu tiesāt, tiesības uz pamatotu viedokli un tā izteikšanu man ne tikai nav zudušas, bet ir pat palielinājušās pēc rehabilitācijas kursa ''Čehija'' iziešanas. Tātad, laiku pa laikam, [visdrīzāk] turpināšu jūs [nevienu vārdos cenšoties nepieminēt] informēt par saviem viedokļiem.

Paldies par uzmanību.

Atgādinu 2: Ja tev, lasītāj, nepatīk mans viedoklis un atklātība, laipni lūgts nelasīt. Uzbraucienus nepieņemu, mierīga un argumentēta diskusija ir iespējama. Saglabāju tiesības atteikties.

Citāds no skype par manu sestdienu.

Iz skype - par manu sestdienu. Galīgi īsumā.

Traks weekends
[13:22:57] Vilcēns: Ukrainis palika Vyškovā, man bija vakar jābrauc atpakaļ, jo šodien darbs (pēc 40min).
[13:23:08] Vilcēns: Brno izdomāju izskriet pa veikaliem.
[13:23:36] Vilcēns: Stundiņu pastaigāju, nopirku kreklu un uzzināju, ka autobuss uz Jihlavu tikai pēc 2h.
[13:23:48 | Edited 13:23:50] Vilcēns: Rezultātā no Jihlavas uz savu ciemu vairs netiku.
[13:24:09] Vilcēns: Pastaigāju pa Jihlavu, iegāju vienā bārā.
[13:24:13 | Edited 13:24:17] Vilcēns: Tur k-kāda vietējā brandža.
[13:24:42] Vilcēns: IZdzēru vienu alu, gandrīz jau dadzēru otru un domāju meklēt kādu klusāku bāru, kur nosnausties...
[13:24:55] Vilcēns: Tad pie manis pienāca piedzēries laikam Rumānis.
[13:25:06] Vilcēns: Ar ļoti sūdīgu angļu valodu :D
[13:25:29] Vilcēns: Tas vēl tā. Bet viņš pa visu pāru izbļaustīja, ka es esmu Latvietis :D
[13:25:47] Vilcēns: Tad man piesēdās klāt čehu matainis, kurš angliski labi runāja.
[13:25:54] Vilcēns: Gulēt neaiztinos.
[13:26:09] Vilcēns: Bāram bija jātaisās ciet pusnaktī, aiztaisījās 2os
[13:26:10] Vilcēns: Bet...
[13:26:28 | Edited 13:26:32] Vilcēns: Es, tas matainis un viņa draudzene palikām uz haļavu kapāt ar īpašnieku :D
[13:26:38] Vilcēns: Bezmaksas alus un desiņas :D
[13:26:51] Vilcēns: ~5os no turienes mūs izsvieda.\
[13:27:06] Vilcēns: Es (neskaitot autobusu) nebiju gulējis jau ~36h
[13:27:19] Vilcēns: Tad mani aizvilka uz k-kādu citu bāru, tur dzērām vēl.
[13:27:22] Vilcēns: Un tad es pamodos :D
[13:27:30] Vilcēns: 2h vēlāk nekā plānots :D
[13:27:41] Vilcēns: Laikam hlamā organisms neizturēja un es wnk atslēdzos :D
[13:27:53] Vilcēns: Bārs bija ciet, bet laipnie bārmeņi mani izlaida :D

To Do List

Vasarai+septembrim!

(sagataves variants - tiks papildināts, ja ne šeit, tad manā galvā)

PASĀKUMI (minimums):
Fear Factory @ MP
Kilkim Žaibu
Hard Rock Laager
Brutal Assault

CITAS LIETAS:

Piedzerties pa latviskam.
LV - if you know what i mean. :D
Iedzert peļķi tādā pašā kompānijā, kā 2 gadus atpakaļ.
Nakts pastaiga pa jūrmalu divatā.
Aizstopēt uz Brenguļiem.
Picas, picas, picas!
Tikt galā ar vismaz 70% no pasākuma.
Pilsēta, kurā piedzimst vējš!
Publicēt veltījumu [divus?].
Nabaklab, Rūsa, Ala.
Cēsis!
Attīrīt ''savas vietas'' no atkritumiem.
Atrast darbu. Labu.
Satikt ciemiņus no ārvalstīm.



Un protams turēt attieksmi. Visu laiku, neatkarīgi no apstākļiem.

+vēl dažas lietas, kuras nedrīkst publicēt, lai nerastos pārpratumi. :D

Dzimtene sauc!

''Mirrors sideways
Who cares what's behind
Just like always
Still your passenger''
(c) Deftones - Passanger

Tas tāds offtopic.
Sveiki, mani dārgie. Kopš esmu svešumā, daudz esmu vērojis cilvēkus. Jau sākot ar celtniecības brigādi Brno. Domāju par tiem, kuri šādi nodzīvo daudzus gadus. Braukājot no viena darba uz citu. Bez ģimenes, bez draugiem. Brno laikā nonācu pie secinājuma, ka šiem ļaudīm, laikam jau brigāde aizstāj gan ģimeni gan draugus. Izpalīdzība, atbalsts. Nedaudzu stundu laikā, esmu ticis pieņemts kā savējais, starp ukraiņiem, bulgāriem... Itkā jau patīkami, bet... Nav šāda dzīve domāta man. Un es tiešām jūtu līdzi visiem tiem, kuri tā dzīvo. Sajūta tāda, itkā kaut kas no dzīves būtu vienkārši izrauts. Bez normālas pajumtes, bez ciešiem draugiem. Nu nevar!

Ar pieredzi. Un ilgām pēc dzimtenes.
-Vilcēns.

Gremde!

Tā nu sanācis, ka pēdējās dienas jūtos dīvaini. Pēdējam laikam dīvaini. Tad nu pat iedvesma mani atkal piemeklēja. Mazs veltījums senajiem ceļa putekļiem:

Saule, svaigas zāles smarža,
Debesis zvaigžņu pilnas,
Putojoša alus garša,
Fragments kā no filmas.

Pamesta ceļa putekļi
Senu smaržu uzjundīs,
Izdzisušie gaismekļi
Ceļu man parādīs.

Dabiskais līdzsvars atjaunots,
Liktens acīs smej,
Mirklis laimes atkarots,
Lec, dejo un skrej.

Atkal izstiepta roka,
Nav vairs kā laikos senos,
Stīva, kā no koka,
Kas atturēs, ko vainos?

Sapnis, pļava, zaļa zāle,
Rīts atņems to
Skatiens putekļos bālē,
Aizslīd tālē nemanot.

Nekas īpašs, bet man nozīmīgs. Btw, bieži atceros sarunu par manu pašvērtējumu. Meklēju, kur tas bija pazudis. Meklēju gan bāros, gan koncertos, plāvās, pudeles dibenā, pat teātrī meklēju! Nu ne smakas. Beigu beigās izrādās, ka pašvērtējums bija emigrējis uz Čehiju un mani te gaidīja. Welcome back, Pāšvērtējums!

Cienu. Saprotu. Atbalstu.
-Vilcēns

Monologs.

Sveicināts, mans dārgais draugs. Sen neesmu tevi uzrunājis. Ceru, ka ilgi arī neuzrunāšu. Ja agrāk es tev jutu līdzi, tad ar laiku es sapratu, ka tu to visu esi pelnījis. Tu esi staigājoša neveiksme, kas aiz sāpēm par to, ka esi sapisis sev dzīvi, maitā to arī citiem. Vai arī aiz cerības, ka jutīsies labāk uz citu rēķina. Neies cauri. Tavai muļķīgajai baumošanai un diršanai tāpat neviens vairs netic. Ja nu vienīgi tādi paši gnīdas, kā tu. Bet, ja godīgi, otru tādu neesmu redzējis. Kad tu pēdējo reizi pateici kaut ko patiesu? Neatceries? Nebrīnos! Gandrīz jau gribēju novēlēt tev veiksmi, bet tu jau neesi to pelnījis. Tu noteikti gribi man pajautāt vai es tevi ienīstu. Nē, ne mazākajā mērā. Naids ir pārāk spēcīga emocija, lai to tērētu uz tādām niecībām kā tu ;) Gribi vēl kaut ko pajautāt? Nemaz nemēģini - neatbildēšu. Viss ko tev ir jāzin ir šeit. Jā, es pat vairs neesmu dusmīgs. Nav jau par ko. Tu jau tikai sevi nostādi par apsmieklu. Man tava muldēšana, zināmā mērā, atvēra acis. Vienmēr esmu domājis, vai līdz tavai saprašanai ir aizgājuši iemesi, kādēļ [gandrīz?] visi no tevis ir novērsušies. Bet arī tas mani neuztrauc. Tu zaudēji. Un zaudēsi vienmēr. Bučas.

Vilcēns

P.S. Ieraksts ir tapis pēc dziļām pārdomām vairāku darbadienu laikā. Noskaņojums man nav dusmīgs, bet vienkārši skarbs. Pozitīvā nozīmē. Pārmetumus par šo ierakstu netaisos uzklausīt, jo publicēt manu viedokli [vai faktus] blogā ir manas brīvas tiesības. Paldies.

BFF

''[2012.04.26. 23:42:49] ***: draugi uz muuzhu?''

Šis teksts skype netieši mani pamudināja uz šo ierakstu.
Šis nav depresīvs ieraksts. Man ir reti labs garastāvoklis un jūra domu atklāsmju.

Ikviens no mums taču kaut reizi ir kādam solījis mūžīgu draudzību. Vai arī pats saņēmis šādu solījumu. Vain ne? Bet vai tas vispār ir iespējams? Teikšu, ka nē. Cilvēka dzīve tomēr ir pārāk gara un mainīga. Mainās dzīvesvieta, darbs, viedokļi, intereses, apkārtējā vide, tātad arī domubiedri un draugi. Vai ir iespējama mūžīga uzticēšanās un sapratne? Arī ne! Katram tomēr pirmajā vietā būs savas intereses un vēlmes. Un agrāk vai vēlāk savtīgās intereses vai kāds iedomāts apvainojums ņems virsroku. Vai kāds skauģis vai nelabvēlis pieliks savu roku.
Tas, kurš solīja palīdzību, negribēs palīdzēt un pildīt pat visvienkāršākos lūgumus. Tas, kurš solīja mūžīgu atbalstu - novērsīsies. Uzticības persona nodos.

Vai es tāpēc ieteikšu noliegt jums draudzību? Noteikti nē. Izbaudiet. IZBAUDIET, kamēr draudzība ir. Ceriet, ka tā tomēr būs mūžīga. Tas ir ceļš uz vismaz mirklīgu laimi. Jo viens tu neesi nekas.

-Ar cieņu, jūsu [pagaidām] draugs -Vilcēns

In Memory.1.

Pamodos agri. Ir trīs brīvas stundas un čupa ar atmiņām un emocijām. Tā nu šorīt manā galvā ir tāds jauks pasākums kā 2009. gada Sutas Balss.
Dažas dienas klusa prieka un iekšēja miera, patiesas laimes. Ietinies apmetnī, nosalis, lēni sūcot alu. Guļot zālē un skatoties zvaigznēs. Romantika? Ne vella. Kaut kas patiesāks un dziļāks. Īsta draudzība. Nekas un nekad nebūs labāks un skaistāks par sirdsmieru pie dabas ar tuvākajiem cilvēkiem apkārt. Dalīšanās visā un [gandrīz] ar visiem. Jautrība un atbalsts. Jaunības trakums. Tā lieliskā sajūta, ka visa pasaule ir pie kājām un jūra nesniedzas pat līdz ceļiem. Nekad neiztrūkstošā šoseju iekarošana pirms un pēc. Tā lēni un mierīgi. Viens no pasākumiem, kuriem no sākuma līdz pašām beigām apkārt bija miers un laime. Viens no retajiem pasākumiem. Itkā tagad skumji, bet atceroties, es jūtos laimīgs. Kaut kas no tā visa ir zudis, bet...
... Es esmu bagāts, jo man ir atmiņas.

-Jūsu Vilcēns.

April, april!

Aprīlis beidzies. Vēsturiski emocijām visbagātākais mēnesis... 22., 24., pavisam tiko arī nelāgi slavenais 28. ir garām. Arī to visu atcerēties un pa jaunam izdzīvot te, svešumā, laikam gan ir vieglāk. Protams, bija emociju uzplaiksnījumi, daži arī diezgan smagi. Visu vēl sarežģī tas, ka mītnesbiedrs ukrainis ir beztakta cilvēks, kuram galīgi nepielec, ka ir mirkļi, kad vajag turēties no manis patālāk. Tomēr turos salīdzinoši mierīgs - veselīga tomēr Čehijas vide manam saprātam un nervu sistēmai. Nu arī fiziski, bet tas tā, starp citu. Bet nav ko gremdēties pagātnē. Šis aprīlis man mūžīgi asociēsies ar atsvešinātības un pārdomu laiku. Turos labi, bet skumstu. Bieži. Esmu vīlies dažos, itkā labos draugos, kuriem laikam jau es svarīgs biju tikai tad, kad biju uz vietas. Protams smieklīgā kategorija - ballīšu parazīti... Iz tēmas - gribam ballīti, zvanam Vilcēnam. Vilcēnam nav ballītes (a.k.a. Vilcēns nav pieejams) - nu i nahuj tad viņš vajadzīgs :D Toties ir arī daži pilnīgri pretēji gadījumi. Pēkšņi cilvēki, ar kuriem ir bijis tikai virspusējs kontakts, mani atbalsta, uztraucās un interesējās. Nesaprotu kādā sakarā, bet tomēr tas ir tik patīkami. Sajūtos novērtētu un par to izsaku milzīgu pateicību, jo atbalsts ir tas, kas man šobrīd ir visvairāk vajadzīgs. PALDIES! Mazliet esmu pamainījis arī savu vērtību sistēmu, laikam arī vairāk kļuvis par materiālistu, par ko gan ceru, ka tikai uz šeit pavadāmo laiku. Apzinos vēlmes un mērķus. Apzinos riskus ko uzņemšos, kad atgriezīšos Latvijā. Un nebaidos. Vienkārši nedrīkstu raustīties. Man viss izdosies un tā tam jābūt.

Ar apņēmību, uzņēmību un ticību sev - jūsu Vilcēns.

Čehijas iespaidi. Īsumā. Personīgie.

Vyškov. Pilsēta netālu no Brno. Klusi, mierīgi. Procentuāli daudz alternatīvās publikas, ka jauki priecēja manas acis. Neko interesantu tur nesadarīju naudas un vēlmes trūkumu dēļ. Visa jaunatne liekas, ka uzturas vienīgajā pilsētas parkā. Žēl, ka nepiebiedrojos :D
Tālāk jau sanāca doties uz Brno. Skaista pilsēta, tikai priekš manis par lielu. Tur gan sanāca vairāk pablandīties. To arī redzējāt iekš bartesters.blogspot.com :)) Pa starpai devos atpakaļ uz Vyškov pakaļ mantām, aizsēdējot tur muldot un nokavēju autobusu :D Čehiem veikali taisās ciet agri un arī transports vēlu nebrauc... Par to detalizētāk:
Atklāju, ka vilciens Vyškov-Brno atiet 22:18. Aizgāju pasēdēt un iedzert alu. Stacijā ar mani čehiski runājās k-ko salietojies čalis. Neko nesapratu. Atbildēju viņam latviski - nezinu vai viņš saprata :D Iekāpu vilcienā, uzzināju, ka īstais. Super. Brno plānoju ierasties ap 23:00 - perfekti paspēšu uz naktsmītni un no rīta uz darbu,, vai ne? Nē! Tiem draņķiem tik vēlu tramvaji vairs nekursē, bet apmēram 2h iet ar kājām un pamodināt kolēģus/istabasbiedrus ar negribējās... Tā nu ķēros pie plāna B - sēdēt visu nakti bārā (mēģinot nosnausties nedaudz) un no rīta braukt uz darbu. Bārs btw tieši tas, kurš pieminēts blogā, tikai cits gadījums. Protams, ka viss negāja tik viegli :D Nu iedzēru alu, pasēdēju... Piegāju atpakaļ pie letes... Parunāju mazliet ar bārmeni (vairāk vai mazāk par alu).  Un tad, maza auguma čehs (vārdu diemžēl neatceros), laikam ieraudzījis manus pēdējos četrus dredus, uzrunāja mani: ''Do you smoke marijuana?''. ''Sometimes'' protams, bet ''not tonight, 'couse i have to go to work in about 4 hours''. Izskatījās apbēdināts :D No rīta aizbraucu ar tramvaju uz mītni, pirms vēl brigāde bija pamodusies (agri tramvaji ir, vēlu nav :/). Nostrādāju, starp citu, bez jebkādām grūtībām.
Nu jā, bet no tā darba mēs atteicāmies uz drīz vien es tiku nosūtīts uz Humpolec. Sadzīvojos konteinerī ar krieviski runājošo Sergeju no Ukrainas... Un izrādījās, ka darbā viņš ir vienīgais ar ko var normāli parunāt - visi pārējie tikai čehiski bliež. Jautri strādāt, nesaprotot, ko priekšnieki no manis grib :D Nu tagad jau gan sāku saprast pamazām... :) Serjoga vispār tāds dīvains čalis, bet vismaz nav garlaicīgi. Sestdien, brīva diena, nolēmām aiziet pa bāriem (piedodiet, ka bartesterī nav ierasktu - info par maz piefiksēts). Bāros booring. Serjoga izdomāja, ka jāiet koļīt sievietes uz kaut kādu diskotēku (izskatās, ka viņam dzīvē tikai divas nopietnas intereses - drāzties un nauda). Nu lab, kas ta man... Arī diezgan sen tomēr celibātā dzīvojos. Ejam, ejam! Un.. bwaaah! Diskotēka pustukša... Serjoga (čehiski runā lieliski!) no bārmenes uzzināja, ka sestdienās nekas prātīgs nenotiek. Ja piektdien agri darbu beigsim, tad laikam iesim vēlreiz :D Jāiečeko ir, kas Humpolecā notiek! Nu jā, iedzērām alu un aizbraucām mājās...
Tas, bērni, pagaidām viss no Čehijas. Gaidiet turpinājumu ;)

:* Čau.

Čehijas iespaidi. Īsumā. Fakti.

Celtnieku tipa konteineris Humpolecā ir jau mana ceturtā dzīvesvieta šeit. Pirmā - koju tipa istabiņa Vyškovā - īpašu ievērību nepelna. Vēl bija istabiņa tajā pašā būdā, kopā ar diviem Latvijas krieviem. Arī nekas īpašs. Bomžatņiks Brno gan bija kaut kas unikāls. Liela telpa bez logiem, bez siltā ūdens, tualete bez durvīm, un uz pieciem cilvēkiem viena rozete. Necilvēcīgi. Darbs arī - Stroika - beigās izrādījās demontāža ar galīgi draņķīgiem apstākļiem. Pēc četru dienu darba, visa brigāde - es, trīs ukraiņi un bulgārs - vienkārši piezvanījām un pateicām, ka tur nedzīvosim un nestrādāsim. Viktors gan labs puika - tajā pašā vakarā atsūtīja mums pakaļ auto, kas mūs nogādāja atpakaļ Vyškovā.
Nu jā. Tagad jau gandrīz nedēļu dzīvoju konteinerī ar ukraini Serjogu. Strādāju plastmasas kanalizācijas trubu rūpnīcā, pa vakariem piehaltūrēju demontāžas tipa darbā, bet ar normāliem apstākļiem. Vispār jau neesmu gluži Humpolecā, bet gan 4km no šīs garlaicīgās mazpilsētas, kura atrodas nekurienes vidū, kaut kur starp Prāgu un Brno. Ar darbu esmu apmierināts, tikai rokas sačakarētas. Bet, kad pieradīšu pie darba, tad būs normāli.
Nav jau nekas daudz ko stāstīt par šito. Ķeršos pie personīgajiem iespaidiem, kuri publicēsies šovakar, nedaudz vēlāk :)

Dreams in Digital.

Do you wonder what it' s like

Living in a permanent imagination?

Sleeping to escape reality, but you like it like that

(c) Orgy - Fiction (Dreams in Digital)

Šodiena ir vakardienas turpinājums. Tā nu labrīt, mani lasītāji. Acis - dvēseles spogulis? Pilnībā piekrītu, ja atskaita to, ka neticu dvēselei, vismaz kristietības interpretācijā. Bet nu šoreiz ne par to. Pēdējā laikā acīm un ķermeņa valodai esmu pievērsis pastiprinātu uzmanību, un te nu man ir viens secinājums: Ja acis tiešām atspoguļo izjūtas, tad vairs nepārmetiet man neizlēmību, nestabilitāti, šaubas un neticību. Jo tieši to es pamanu apkārtējos. Neesmu es viens ar šiem mīnusiem. Dažas dienas, pat stundas, radikāli ietekmē acīs atspoguļotās izjūtas. Vispār, pastiprināti pavērojot, es redzu, ka daudzi tieši tādēļ ir nepatiesi pret citiem - patiesība viņos iekšā pārāk bieži mainās, lai tai ļautu ietekmēt dzīvi un apkārtējo cilvēku vērtējumu. Vai tad ne?

Nobeigumam: Uz šo ierakstu mani pamudināja nesen redzētas acis. Konkrēts, labi pazīstams, skatiens, kurš pauda patiesību. Tā brīža patiesību.

Pavasaris.

Sen, sen neesmu te postojis un nu beidzot ir laiks. Nebūs izgāztuvei tipisks ieraksts. Šoreiz nav negāciju - ir tikai pavasaris, prieks un protams arī maza deva skumju. Kā jau pavasarī. Kaut gan līdz šim man katrs pavasaris ir bijis atšķirīgs. Vienmēr notiek kaut kas jauns (šogad arī, protams), bet šogad izjūtas ir tuvu kopijai no cita, nesena pavasara. Vispār, tāpat kā togad, līdz ar sauli un siltumu, manī ir ielijis spēks. Nu nav nekā tāda, ko es nespētu paveikt, NAV! Ir mērķi, kuriem koncentrēties. Pagaidām liekas, ka viss izdodas, neskatoties uz to, ka dažu cilvēku dēļ, uz kuriem nevar paļauties, piemēram ģitārmākslas apgūšana ir aizkavējusies. Vēl viena lieta - man atkal biežāk izdodas satikt tos cilvēkus, kuri mani pozitīvi uzlādē. Kaut gan cilvēki apkārt īsā laikā ir ļoti mainījušies, bet tā bija vairāk viņu izvēle, nevis mana. Tas sen aizmirstais, pozitīvais nemiers, kas neļauj ilgi nosēdēt uz vietas, alkoholu vispār neprasās. Tik bieži gribās vienkārši piezvanīt, izkliegt savu prieku, pateikt paldies Tev, viņiem, jums! Paldies pasaulei! Itkā jau saka, ka mati ļoti labi uzkrāj negatīvo enerģiju, bet man tā pazuda jau pirms matiem :D

Mīlu jūs.

Vēliet man veiksmi un lai SPĒKS ir ar mani! ^^

Sveiciens

Sveiciens manam Jelgavas problēmbērnam.

Neskatoties uz pēdējā laika pozitīvismu, laiku pa laikam prasās izgāzt žulti.

Cik gadi pagājuši. Pieci? Seši? Mana pacietība ir bijusi neizmērojama. Tu nāc un ej, kad vien ienāk prātā. Reti kad no tevis ir bijis iespējams izvilkt sakarīgus paskaidrojumus savai rīcībai. Paciešu, paciešu, cenšos sev ieskaidrot, ka visam ko tu dari un nedari ir loģisks pamats, un iespējams tava rīcība ir pareiza vismaz kaut kādā mērā. Daudz ko esmu sapratis un pieņēmis, daudz esmu savam pašlepnumam pārkāpis. Bet nu jā, redzams, ka tu labāk zini, kad un ko tev vajag. Un ja tev nevajag, tad tu uzspļauj. Necieņa un egoisms. Tie gadi ir tik lēti? Šobrīd tiem vispār vairs nav vērtības? Švaka tev tā vērtību sistēma! Ok, pietiek. Tad man arī nevajag. Pārdots!

P.S. Gaidi ciemos. Braukšu ar paciņu.

Jauks citāts.

No kāda man nepazīstama cilvēka. Zinu, ka šajos satraucošajos laikos, nav prāta darbs citēt krieviski, bet tulkojot iespējams zust jēga:

Я не знаю, как воспринимаете жизнь вы, а для меня она – вечная схватка Порядка и Хаоса. Порядок норовит разложить всё по полочкам, прибить гвоздиками, обезопасить и выхолостить. Хаос разрушает всю эту аккуратную симметрию, переворачивает общество вверх дном, не признает никаких законов и правил. В этой извечной борьбе я на стороне Хаоса, потому что Хаос – это и есть Жизнь, а Порядок – это Смерть. Я отлично знаю, что, как все живущие, обречен: рано или поздно Порядок возьмет надо мной верх, я перестану барахтаться, превращусь в кусок неподвижной материи. Но пока я жив, я хочу жить во всю силу, чтоб вокруг меня дрожала земля и рушилась симметрия.

Laiks..

...kad ļauju sevi čakarēt iet uz beigām.
Labrīt ļaudis. Man te mazliet sakrājies, bet centīšos pārāk gari neizplūst.

Nu tā. No JEBKURA cilvēka [it sevišķi no tiem, kas kādreiz bija mani tuvākie cilvēki], es PIEPRASU vismaz tādas pieklājības normas, kā apsveicināšanās, atvadīšanās, ierašanās norunātajā laikā, vēlams arī kaut nelielas intereses izrādīšana. Nav tak nemaz tik daudz, vei ne? Bet man te ir parādījušies daži [divi?] itkā ļoti tuvi [agrāk?] cilvēki, kuriem laikam ir sveša šāda elementāra pieklājība. Wtf? Varētu jau parunāt arī par vienkāršu respektēšanu garastāvokļa nečakarēšanas nolūkos. Jo brīžiem liekas, ka apzināti tiek darīts viss pretēji saprātīgajam, liekas ka ar tikpat apzinātu mērķi mani sadusmot. Cerams, ka neizdosies, bet liekas, ka jau pamazām iet uz to pusi. Bet es, kā zināms, niknumā esmu ļoti riebīgs un varu sastrādāt lietas, kuras pat pats pēc tam varu nožēlot. Vispār man pat rodas profesionālā interese, cik zemu šie cilvēki vēl var krist. Bet nu to es redzēšu kaut vai piespiedu kārtā. Da i arī izvairīties no šī skata netaisos. Nav manā dabā. Ceru tikai pats nenolaisties līdz tādam līmenim. Varētu jau risināt šīs problēmas privātā veidā, bet tā kā daudzkārtīgi ir mēģināts un rezultāta nav, tad man ir zudusi jebkāda ticība jums [abiem?].

Zinu, ka mazliet nesakarīgi sanāca, bet uz samērā svaigām emocijām, tas nav nekas pārsteidzošs.

Visu labu, dzerat alu un čau ;)

Atklātība / Apčakarēšana?

Ieraksts divās daļās.

Vakar atkal sanāca aizsēdēties pie alus kausa[iem]. Itkā nekas labs, bet arī nekas slikts. arī tas,, ka man uznāca atklātības lēkme nav nekas slikts. Bet kas ir skumji? Agrāk es šajā ziņā biju tieši tāds pats kā vairums sūdbambuļu, kas vai nu vispār nespēj atklāties, vai arī spēj, bet tikai pēc laba daudzuma alkohola. Ar laiku es iemācījos būt gandrīz 100% atklāts. Protams ne bez palīdzības, bet tomēr. Sāk palikt bail, ka kļūstu atkal piederīgs šai sugai, kam nav ne spēka ne drosmes paskatīties acīs un pateikt visu labo, nepareizo vai arī slikto, lai kādi tie mēsli arī nebūtu. Nožēlojami. Šodien/šovakar man bija pāris telefona sarunas, viena no kurām bija ar nodomu pateikt šo to acīs. Un kā jūs domājiet, man tas izdevās? Ne sūda. Līdz ar pirmo nolādēto mana aizvēsturiskā telefona pīkstienu mana apņēmība sāka pagaist. Un kad atskalnēja labi pazīstamais ''Jā?'', tad es jau klusībā sev jautāju ''What the fuck am I doing?'' . Tā nu k-kādas pieklājības frāzes izpirdu no savām iedragātajām smadzenēm un ''Davaj čau''.

Tā nu sanāk, ka mani dzīvokļa meklējumi maina formu. Tā kā mani potenciālie dzīvokļa biedri mani pamet viens pēc otra, tad tagad meklēju istabiņu pie cilvēkiem, kas spēs paciest manu skaļo dzīvesveidu, vai arī - ko es arī tiešām gribētu - mazu vienistabas dzīvoklīti par ciešamu cenu. Vispār man tomēr liekas nepareizi, ka es esmu palaidis garām nu ahujenna labus piedāvājumus, jo jāmeklē jau bija priekš 3-4 cilvēkiem, attiecīgu izmēru dzīvoklis. Bet ar pāris dienu intervālu, divi potenciālie biedri wnk pasaka, ka ir pārdomājuši, maķ vašu!

Protams neiešu es par to cepties un veiksmi jums ;)

Nakts

Ņemot vērā, ka šodien atkal sanāca mazliet vairāk padomāt par dzīvi, un attiecīgi protams iekulties skumjā noskaņojumā, radās ideja sarakstīt kādu daļu materiāla Dzejas Zvejai. A vot huju! Nesaprotu, kas atkal notiek. Kāda popandosa pēc man atkal ir radošais apsīkums. Itkā dzīve ir atkal pieņēmusi normālus apveidus, arī patīkamu [un ne tik patīkamu] emociju pēdējā laikā ir bijis daudz. Bet nu nenāk man pa rindiņām tās emocijas šonakt. Tieši tādēļ arī tagad te drukāju, jo neskatoties uz to, ka nesanāk, rakstīt gribās pēc velna! Ja šitā turpināsies, tad iespējams nāksies pēdējā brīdī atsaukt savu dalību no Zvejas. Vienkārši nekas neiet uz priekšu. Vispār dzīvē arī kaut kāds STOP. Ja neskaitas pāris jaunas idejas [apšaubāmas kvalitātes] un apņemšanās [grūti realizējamas], viss ir atkal iegājis rutīnā. Un vispār tā kā ''pārlekt pāri savai dirsai'' nekad nav bijis tas, ko mēģinu darīt. Laikam pamēģināšu, jo tad vismaz garlaicīgi jau nu točna nebūs :D

Njā, pat te man nekas sakarīgs nerakstās. Noskatīšos vēl kācu Californication epizodi un mēģināšu pagulēt. Iespējams.

K. Čā.

Vecrīga

Nu jā. Vakar teātra apmeklējums panāca to, ka atpakaļceļā iestrēgu iekš Ļeņingrad. Mistiskā kārtā bija izgaisis jebkāds pozitīvisms. Tāpēc laikam arī alus plūdi nebija laicīgi apturami un mājās sanāca doties vien nakts vidū. Bet vispār pēc sestdienas jāmet aktīvā ballēšanās pie malas. Nepatīk tomēr tā sajūta, ka lieki čakarēju prātu. Sev un ne tikai. Sūdi veiksmīgi sataisīti, kā saka. Plus vēl ar dzīvokli ar skaidrības vēl nav, a cilvēki ta uz mani paļaujas. Paši gan, sliņķi, neko izskatās ka īsti nedara. Fuj mani biedri :D

Ok, pietiek man te izpausties.

'Hmmm.

Es varētu jums pastāstīt kā traks skins man nesen iedauzīja degunu, bet nē.... Es labāk parunāšu par acīm. Runā, ka acis esot dvēseles spogulis. Pats tam ticu un ceru, ka tā ir. Tas man aiztaupītu liekas pūles :D Viena no retajām reizēm, kad es tiešām gribētu, lai manas acis izpauž to, ko es domāju. Bet tā kā es parasti esmu stipri noslēgts cilvēks, šaubos, ka tas tā notiks.So be it, un redzēsim.

C'ya bērni ;)

Sākums.

Pirmais posts šajā brīnišķajā izgāztuvē. Tādēļ jāsāk ar kaut ko vismaz daudzmaz pozitīvu vai ne?
Un kas mums tāds pozitīvs ir? Jauns gads, jaunas cerības. Vispār man jau pašam šis gads jau ir nesis lielas izmaiņas dzīvē. Atteicos no darba (muļķis ne, šajos laikos :D ), meklēju jaunu mājvietu kopā ar baru traku cilvēku. Vairāk fiziska un emocionāla prieks, sakārtotāka iekšējā pasaule, bla bla bla.
Jums jau apnika? Nu man diļi pajāt, bet... Man jau pašam mazliet piegriezās šitās tukšības jums klārēt. Tāpēc pievērsīsimies tēmai ''Kādēļ vecs telefons ir labāks nekā jauns''. Te nu bija. 1. janvāra rītā, kā jau vairums nodzērušās tautas, devos māju virzienā. Ne gluži piedzēries, bet nu arī ne gluži stabils (impossiBĻE). Kā nu gadījies, kā ne - ņēmu un atslēdzos savā mīļajā 10. tramvajā. Da nekas neparasts. Tikai pamodos es no tā, ka man apkārt urāls x3 un k-ko sāk betonēt. Nepateikšu gluži ko, jo mani visai maz interesēja, ko šie man tur čakarē prātu, bet gan kā lai nesāpīgāk tiek ārā no šīs gandrīz katram latvju bāleliņam zināmās situācijas. Protams, ar šiem dzīvniekiem nekas neiet gludi un viegli. Sašņorēja mani aiz drediem un aizvilka uz tuvējiem krūmiem gopīt. Un tur nu viņiem sanāca megafail, jo manu Nokia 3310 pat vipagrimušākais tās kultūras atkritums neņems. Izkratīja beigtos tarakānus no mana maka, kurš liekas ir vecāks par mani, pamatīgi nočortojās un aizpisa taisni. Tā viņiem arī vajag, hell yeah!

Paldies par uzmanību. Buenos nočēēēs!